Piena kooperatīvu vadītāji tiekas ar zemkopības ministru Armandu Krauzi

LZF vadītāja Agita Hauka tikšanās laikā atgādināja par nepieciešamību atbalstīt mazos piena ražotājus, savukārt kooperatīva “Piena āres vadītāja” Sandra Jēgermane par atvbalsta sniegšanu Latvijas reģioniem – it īpaši Latgales, kur ir slikta ceļu infrastruktūra, kas sadārdzina loģistikas izmaksas.

LLKA valdes locekle Mirdza Feldmane sarunas laikā akcentēja, ka piena ražotājiem ir nepieciešama sava pārstrāde, jo tā ļauj nodrošināt augstāku samaksu par saražoto pienu, kā piemēru minot kooperatīvu “Straupe”, kas spēj nodrošināt biedriem vismaz 10% augstāku samaksu. Tāda samaksa, kā spēj nodrošināt “Straupe” saviem biedriem, pat neskatoties uz relatīvi mazo pārstrādes apjomu, spētu nodrošināt pietiekamu finanšu līdzekļu daudzumu, lai piena ražotāji varētu investēt attīstībā, tai skaitā, kāpinot ražošanu un palielinot pārstrādes jaudas.

Mārtiņš Vaļko, kooperatīva “Piena loģistika” biedrs un saimniecības “Pampāļi” vadītājs papildināja kooperatīvu pārstāvju teikto, aprakstot, kā pārstrādātāji, cenšoties irdināt kooperatīvu vienotību, mēģina maksāt mazāk tieši kooperatīviem, bet vairāk atsevišķām saimniecībām, kas pienu piegādā pārstrādes uzņēmumam. LPKS “Piena loģistika” profesionālai vadībai ir izdevies noslēgt ilgtermiņa līgumus un vairākiem lieliem pārstrādātājiem tā, ka tā spēj nodrošināt saviem biedriem cenu, kas tuvojas Eiropas vidējai cenai. Galvenais ir nodrošināt to, ka biedriem piena cena ir stabila un prognozējama. Sacīto papildināja arī M.Feldmane, uzsverot, ka nepieciešams ir arī Zemkopības ministrijas redzējums par nozari, jo tas ļautu ražotājiem izjust pārliecību, ka Latvija var būt “piena zeme”, kas efektīvi izmanto ilggadīgo zālāju laukus – ar savu pārstrādi, ar samērīgām “zaļajām” prasībām nākotnē.

Mārtiņš Cimermanis centās kliedēt mītu par “E-piim” kā par igauņu kooperatīvu, pasvītrojot to, ka tajā ap 50 biedri – piena piegādātāji ir no Latvijas un ka tas ir Latvijas – Igaunijas kopuzņēmums, kas reģistrēts kā Eiropas kooperatīvs.

Rolands Feldmanis vēlreiz atgādināja, ka ir nepieciešams nozares attīstības skatījums – jāaptver mērķis un soļi, kā tos vienoti sasniegt. Līdz šim ir bijuši vairāki mēģinājumi sagatavot nozares stratēģiju, bet tie ir veiksmīgi apkopojuši statistiku, ieskicējuši ekspertu viedokļus, bet nav kļuvis par izmantojamu dokumentu, jo tajos nav atbildes uz jautājumiem – vai pienu ražot vairāk, vienlaikus – kam, kā un kādā veidā pārdot, pieminot arī to, kā iekarot eksporta tirgu. Nepieciešama piena nozares saliedētība, ar mērķi attīstīt vietējo piena produktu ražošanu.

Svarīgi atgādināt, ka mazumtirdzniecības tīkliem ir interese iegādāties kooperatīvu piena produktus, jo tieši tie nodrošina principu “no ražotāja līdz patērētāja galdam”. Esošās pārstrādes rūpnīcu nenoslogotās jaudas kooperatīviem tiek liegtas, piemēram, rūpniekiem prasot no kooperatīviem nesamērīgi lielu samaksu, kas pārstrādes produktus padara būtiski dārgākus nekā paši rūpnieki tos pārdotu. Pastāvot pārstrādes jaudas monopolam tikai investoru īpašumā, zemnieki – ražotāji faktiski ar zemāko cenu līmeni dotē rūpniekus, kas uz investēto naudu maksimalizē peļņu.