Lauksaimniecības produkcijai jārada pievienotā vērtība, veidojot tās pārstrādi tepat Latvijā

Kas veicinātu piena ražošanas nozares attīstību?

Pirmais priekšnosacījums Latvijas piensaimniecības attīstībai ir sasniegt vidējo Eiropas piena cenu. Tas veicinātu interesi ražot vairāk piena, attiecīgi vairāk arī nopelnot. Un tikai tas ir pamats ražošanas apjoma kāpināšanai, pat dubultojot to.

Otrais priekšnosacījums ir efektivitāte. Mūsu lauksaimniecība ir ļoti ekstensīva – nav efektīva, pārāk maz iegūstam eiro no viena zemes hektāra.

Citādi joprojām valdīs desmitiem gadu iegājusī sistēma, ka pienu ražojam Lietuvai un tagad arī Igaunijai – viņu pārstrādes rūpnīcai, kas gūst peļņu ar pievienoto vērtību.

Vai mūsu pārstrāde var samaksāt Eiropas vidējo cenu?

Latvijas piensaimniecībai ir nepieciešams globāls investors, investors – kuram ir savs noieta tirgus un kapitāls. Pārvadāt piena produktus ir lētāk, nekā pārvadāt svaigpienu. Piena produkti nonāk patērētājam, tiem jau ir pievienota vērtība, tajā piens jau ir dārgāks, bet svaigpiena eksportēšana neveicina tautsaimniecības attīstību. Pašreiz Lietuvas, Polijas un Igaunijas pārstrādātāji spēj maksāt vairāk piena ražotājam, kurus pārstāv arī kooperatīvi. Bet Latvijas pārstrādātāji tikai kaulējas par zemāku cenu – nevis kāpina savu efektivitāti, lai varētu konkurēt ar mūsu kaimiņvalstu pārstrādi.

Kā pašreiz attīstās  piena nozare?

Pašreiz piena nozare kopumā strādā ap nulli – netiek pietiekami strauji uzkrāts kapitāls turpmākām investīcijām, kas radītu papildus pievienoto vērtību, kāpinātu ražošanas efektivitāti. Ražojam tikpat daudz piena, cik agrāk, bet saimniecību skaits samazinās un tas neveicina lauku apdzīvotību, kam ilgtermiņā var būt ļoti negatīvas sekas. Taču ir arī pozitīvi piemēri.

Kooperatīva LATRAPS veidotā zirņu proteīna ražotne ASNS ir pirmais solis uz pārstrādi un augstāku pievienoto vērtību. Graudu eksportā atkal veidojas atšķirība – 20-30 eiro starp mūsu zemniekiem maksāto cenu un Eiropas vidējo cenu. Taču zirņu pārstrāde ir ne tikai jauna iespēja kā no zirņiem ražot augstvērtīgu produktu, bet arī augu kultūru lielāka diversifikācija, ka tiek iekoptas un kultivētas papildus kultūras lielākā mērogā.

Kāds ir galvenais izaicinājums lauksaimniecības nozarē?

Kopumā mūsu lauksaimniecības produktu tirgu ir jāpārorientē no izejvielu eksporta uz produktiem ar pievienoto vērtību. Arī Eiropā tādas prasības tiek ieviestas – par pārstrādi maksās vairāk subsīdijas nekā par izejvielu ražošanu. Attiecīgi mūsu ražotājiem ir jāiekļaujas pārstrādes procesā.

Latvijas lauksaimniecības pārstrādei ir jāiet tālāk, jo pašreiz ir tikai viens spēcīgs ražotājs – Dobeles Dzirnavnieks, bet tādus uzņēmumus vajag vairāk, un tie var būt saliedēti arī ar ražotājiem. LATRAPS veidotais ASNS būtu pirmais labais piemērs, kad ražotājs iekļaujas arī pārstrādē un piedāvā produktus ar augstu pievienoto vērtību. Tā tiktu īstenots Eiropas Komisijas paustais princips "no lauka līdz galdam".

Jo cik gan ilgi Eiropas Savienība subsidēs izaudzētos graudus, kas tiek eksportēti pa visu pasauli, faktiski subsidējot valstis, kas ir ārpus Eiropas Savienības, jo Eiropas valstīs saražotie graudi tiek eksportēti arī uz Āfrikas kontinentu.

Turklāt, pievienotās vērtības ražošana paceļ izejvielu cenu vietējā tirgū – jo ir pieprasījums pēc izejvielas. To ļoti labi var redzēt uz piena nozares piemēra, proti, ārvalstu ražotāji ir gatavi piemaksāt par atvesto pienu vairāk, nosedzot loģistikas izmaksas.

Izaicinājumu lauksaimniecībai ir daudz, bet ir arī risinājumi, galvenais savā starpā nevis naidoties, bet kooperēties savstarpēji izdevīgam labumam.

Bet tomēr, vai varam sagaidīt vēl lielāku atbalstu mūsu lauksaimniecības nozarēm?

Lauksaimniecība ir Eiropā ir viena no ietekmīgākajām nozarēm, tai ir viens no lielākiem Eiropas Savienības izdevumu budžetiem. Lauksaimniecības attīstības līmenis, Latvijas lauksaimniecība tautsaimniecības struktūrā atšķiras no Rietumeiropas valstīm, kur jau šobrīd lauksaimnieki rada produktus ar augstāku pievienoto vērtību, to pārstrādājot, strādājot efektīvāk, arī pateicoties investīcijām, kas ir veiktas daudzu gadu garumā. Līdz ar to intereses starp lielākām valstīm kā Vācijai, Francijai ir atšķirīgas no Latvijas. Bet tik un tā meklējam iespējas, lai Kopējā lauksaimniecības politika būtu tuvāka mums. Un kā to var izdarīt – tikai tās aizstāvot konkrētām personām. Par iespēju darboties Lauksaimniecības komisijā cīnās daudzas Eiropas lielvalstis. Roberts Zīle strādā lielākajā Eiropas frakcijā un tas rada pamatu, ka var pieteikt savu kandidatūru, lai taptu uzklausīts. Jo Eiropas Parlamentā deputāti ņem vērā ne tikai pārstāvētās valsts ekonomisko lielumu, bet arī konkrētā kandidāta pieredzi. Tāda man ir – esmu pieredzējis lauksaimnieks, attīstījis pārstrādi, ieguvis atbilstošu izglītību lauksaimniecībā un Saeimā vadu deputātu sadabības grupu lauksaimniecības attīstībai.

Kādas ir lauksaimniecības perspektīvas Zaļā kursa kontekstā?

Zaļais kurss būs jāpārstrādā, jo tas nevis palīdz, bet tieši otrādi – strādā pretējā virzienā. Piemēram, lauksaimnieki cenšas uzart zemes, lai tās neietilptu zālāju bilancē. Tāpēc strādājot ar lauksaimniecības jautājumiem ir svarīga profesionālā kompetence, tādas personības, kas izprot lauksaimniecības ražošanas pusi.

Šobrīd nav pietiekama ražojošās nozares pārstāvniecība, tāpēc esam pārņemti ar vides aizstāvību, birokrātiju, bet dabu tomēr neaizstāvam pēc būtības. Jāiet precizās lauksaimniecības virzienā. Tas arī pasargās dabu. Augiem dosim tieši tik, cik tas ir nepieciešamas. Protams, ka precīzās tehnoloģijas var atļauties tikai lielās saimniecības vai arī kooperatīvi. Vēl jo vairāk – tas nosaka kooperācijas nepieciešamību Latvijā, kur ir vēl samērā daudz nelielu un vidēja izmēra saimniecību. Kooperatīvi, piemēram, var veidot mašīnringu.

Dānijā, Nīderlandē vai ASV saimniecībā ir tikai dažas tehnikas vienības, traktori, bet pārējā tehnika tiek iznomāta uz laiku. Jo šādi mašīnringi specializējas uz apkopi, lētāku finansējumu tehnikas iegādei, sadarbojās ar tehnikas ražotājiem, iegūstot labākus tās iegādes nosacījumus.

Tāpat ārvalstīs, iebraucot saimniecībā, kur ir divi tūkstoši govju – redzu tehniku, bet saimniecības īpašnieks paskaidro, ka tehniku viņš nevis pērk, bet izmanto kā pakalpojumu divas reizes gadā. Visu nepieciešamos darbus izdara divās – trijās dienās. Rezultātā nav jāuztur tehnika un darbinieki, kas maksā arvien vairāk. Jo pašreiz profesionāli laukstrādnieki jau vēlas saņemt 1500 eiro uz rokas un ir tendence algai palielināties.

Papildus minētajam, sarunas dalībnieki diskutēja par starpnozaru sadarbības iespējām graudu un meža nozarē. Viens no izaicinājumiem ir ieinteresēt nozares kopdarbības izdevīgumā. “Neapšaubāmi starpnozaru sadarbībai ir pamats, taču viens no svarīgākiem tā veicinātājiem būtu tieši būtisks ekonomiskais labums”, paskaidro J.Grasbergs. Tāpat sarunas dalībnieki pārrunāja nozaru ražošanas ekonomiskos darbības rādītājus, vienlaikus pievēršot uzmanību izaicinājumam – samazināt oglekļa izmešu daudzumu, kas faktiski rada papildus izdevumu posteni, lai panāktu augstāku darbības efektivitāti.

Projekta “Inovatīvi risinājumi lauksaimniecības un mežsaimniecības produktu pārvadājumu plānošanā un organizēšanā” (projekta nr.18-00-A01612-000022) mērķis ir izstrādāt ekonomiski lietderīgu un efektīvu loģistikas modelēšanas un vadības sistēmas prototipu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarei smago kravu pārvadāšanai, maksimāli efektīvi izmantojot uzņēmumos esošās tehnikas vienības un piesaistītos cilvēkresursus. Projekta vadošais partneris ir LLA un tas tiek īstenots Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.-2020.gadam pasākuma „Sadarbība” 16.1.apakšpasākuma “Atbalsts Eiropas Inovāciju partnerības lauksaimniecības ražīgumam un ilgtspējai lauksaimniecības ražīguma un ilgtspējas darba grupu projekta īstenošanai” ietvaros.

Foto no interneta dzīlēm.