Zeme ir valsts pamats
20.05.2026 Drukāt
Valsts drošība nav tikai armija vai enerģija – tā ir arī zeme. Latvijā lauksaimniecības un meža zeme pakāpeniski pārceļas ārvalstu investoru īpašumā, bieži pat neparādoties statistikā, jo darījumi notiek caur uzņēmumu kapitāldaļām. Risinājums nav aizliegumi, bet gudra sistēma – piemēram, kooperācija, kas ļauj zemi saglabāt vietējo rokās un pieņemt ilgtermiņa lēmumus.
Kad runājam par valsts drošību, parasti domājam par militāro potenciālu vai enerģētisko neatkarību. Taču ir vēl viens resurss, kura nozīmi mēdzam pietiekami nenovērtēt, - zeme. Lauksaimniecības un meža zeme nav vienkārši aktīvs bilancē. Zeme ir valsts pamats un nākotnes attīstības garants, bet tā pamazām izslīd no Latvijas pilsoņu rokām - klusi, juridiski nevainojami, taču stratēģiski bīstami. Pēc kompānijas Lursoft IT pētījuma datiem, 2025.gadā Zemesgrāmatā īpašnieka maiņa reģistrēta 8884 hektāriem zemes - par 17% mazāk nekā 2024.gadā. Taču šie skaitļi rāda tikai daļu no kopainas.
Latvijā bieži izdevīgāk ir iegādāties nevis pašu nekustamo īpašumu, bet uzņēmuma kapitāldaļas, kura bilancē zeme atrodas. Nodeva ir mazāka, un darījums Zemesgrāmatā neparādās. Rezultātā simti un pat tūkstoši hektāru pāriet no viena investora pie otra, statistikā to neatspoguļojot. Spilgts piemērs ir Zviedrijas meža īpašnieku kooperatīvās sabiedrības darījums, kurā aptuveni 135 000 hektāru zemes tika nodoti Ikea grupas kompānijai Ingka Investments par 720 miljoniem eiro. Šis milzīgais darījums Zemesgrāmatā neatstāja gandrīz nekādas pēdas.
Jāatgādina, ka valsts pamatu veido trīs galvenie resursi -zeme, cilvēki un uzkrātais kapitāls. Zeme pati par sevi ir kapitāla forma, un tai ir sagaidāma atdeve, ko var palielināt ar tehnoloģijām un cil-vēkresursiem. Šopavasar Latvijā lauksaimniecības zemes hektārs maksā vidēji 4825 eiro - krietni mazāk nekā Igaunijā (7033 eiro/ha) vai Lietuvā (5590 eiro/ha). Taču šī situācija nav ilgstoša, un cenas izlīdzināsies. Tieši tagad, kamēr zeme ir lēta, tās iegāde reāli ir pieejama tikai tiem, kuriem ir lēts ilgtermiņa finansējums. Latvijas lauksaimniekiem tāda nereti nav, taču skandināvu investoriem un starptautiskajiem fondiem ir. Risks ir skaidrs: izlīdzinoties Eiropas Savienības atbalsta nosacījumiem, zeme var vairs nepiederēt vietējiem iedzīvotājiem un tās nestie augļi var nonākt investoru mītnes zemēs, nevis Latvijā. Scenārijs ar meža zemi, kuras vērtība investora rokās dažu gadu laikā dubultojās, var atkārtoties plašākā mērogā. Risinājums nevar būt tikai aizliegumi un ierobežojumi, it īpaši, ja tie attiecas uz pašu lauksaimniekiem. Ražošanas rīkam vajag piederēt tam, kurš ar to strādā!
Var sekot Ziemeļvalstu piemēram, kur kooperatīvi aktīvi iesaistās zemes iegādē. Kooperatīvs nodrošina stabilitāti: lēmumi par zemes atsavināšanu tiek pieņemti kolektīvi - padomēs un kopsapulcēs -, tie nav viena īpašnieka impulsīvi lēmumi. Tas mazina spekulatīvu darījumu risku un stiprina ilgtermiņa skatījumu.
Ir pienācis laiks kooperāciju attīstīt ne tikai kā tirgus instrumentu, bet arī kā stratēģisku mehānismu nacionālo vērtību saglabāšanai. Zeme nav tikai skaitlis bilancē -tā ir vajadzīga valsts drošībai un nākotnei un ir jāsaglabā Latvijas pilsoņu rokās.
Raksts laikrakstā Diena: Diena 19.maijs 2026 Zemes resurss.pdf
