PKS „Straupe” notika kooperatīvu vadītāju sanāksme par nozares kopējo stratēģiju

Izvērstāk par nozares stratēģijas izstrādes gaitu informēja Jānis Ločmelis, kooperatīva Piena loģistika padomes priekšsēdētājs, kurš kā viens no dalībniekiem stratēģijas izveides darba grupā, pārstāvot kooperatīvus, skaidroja darba grupās izvirzītās tēzes, kas tiks ietvertas nozares stratēģijas dokumenta darba versijā. Viena no būtiskākajām kooperācijas nozares rūpēm ir integrācija ar pārstrādi. Kooperatīvam piederoša pārstrāde un savs noieta tirgus ļauj piensaimniekiem plānot attīstību ilgtermiņā un iegūt no izejvielas lielāku pievienoto vērtību – par šādu formulējumu dalībnieki bija vienisprātis.

Kā piemērs tika minēts PKS „Straupe”. Taču sanāksmes dalībnieki atzina, ka tas ir kritiski mazs apjoms, jo Latvijā šobrīd ir tikai trīs kooperatīvi ar savām, kopumā nelielām pārstrādes jaudām: Straupe, Baltu piens un Viļāni, kas pārstrādā aptuveni 1–2 % no visa Latvijā saražotā svaigpiena. Vienlaikus sanāksmē tika pausta pārliecība, ka tikai svaigpiena ražotāju līdzdalība pārstrādē – viena vai otra veida līdzdalības vai īpašumtiesību formā  (kapitāla daļas, kontrole pār svarīgākiem lēmumiem) – var nodrošināt nozares ilgtermiņa pastāvēšanu un attīstību. Taču jau patreiz ir jāstiprina esošā kooperatīvu pārstrāde, piemēram, palielinot atbalsta intensitāti.

Turpmākā diskusija bija par kopējo situāciju tirgū un nākotnes tendencēm. „Mēs neesam izolēti – jāskatās, cik strauji attīstās ražošana un pārstrāde kaimiņvalstīs,” uzsvēra Jānis Ločmelis. Palielinās pārstrādes jaudas kaimiņvalstīs un tiek mērķtiecīgi veidotas lielsaimniecības, kas šo pārstrādi nodrošinās ar svaigpienu.

Pārrunājot tika secināts, ka investējošām saimniecībām bieži ir labāki finanšu rādītāji, kas panākti, iegūldot tehnoloģijās, pilnveidojot barošanas praksi un rūpīgāk pārvaldot izmaksas, tostarp lopu labturībā. Lielo saimniecību attīstības pamatā nereti ir kredīti. „Pretstatā lielajām saimniecībām, nelielajām saimniecībām kredītu nav, un piena cenu krīzes tām pat bieži ir vieglāk pārdzīvot,” skaidroja kooperatīva „Piebalga” vadītājs Jānis Razminovičs, uzsverot, ka tieši mazās saimniecības ir elastīgākas krīzes situācijās, jo tām nav parādsaistību un darbinieki ir paši īpašnieki. Vienlaikus viņš norādīja – krīze, ko pārvarēt ir visgrūtāk, ir saimnieku vecums. „Diemžēl daudzas saimniecības izstājas, jo nav pēctecības, nav iespēju iegādāties zemi attīstībai, pieaug nomas maksa un vienlaikus palielinās arī citi izmaksu posteņi,” piebilda piena kooperatīva "Drusti" vadītājs Ainārs Krieviņš.

Šajā kontekstā kā pozitīvs piemērs atkal tika minēta „Straupe”, kuras biedru vidū ir arī ļoti nelielas saimniecības, un kooperatīvā pastāv iespēja iepirkt pienu arī no šādiem biedriem. Kooperatīvs ar uzkrāto kapitālu spēj atbalstīt savus biedrus sliktākos ekonomiskos apstākļos, tā veicinot to pārvarēšanu un zemnieku ražotāju noturību lauku reģionos.

„Latvijā darbojas vairāki salīdzinoši nelieli piena nozares kooperatīvi, kas nodrošina darba vietas un stabilu atalgojumu reģionos — tie maksā nodokļus, nevis gaida pabalstus no valsts. Īpaši nozīmīgi tas ir Latgales reģionā, kur iedzīvotāju blīvums ir mazāks un zemes ražība zemāka nekā Zemgalē,” papildina Mirdza Feldmane otrā līmeņa kooperatīva Baltu piens vadītāja. Vēsturiski nozarē ir izveidojies salīdzinoši liels skaits nelielu kooperatīvu, taču to formāla apvienošana šodien prasa ievērojamus līdzekļus – gan juridiskajiem pakalpojumiem, gan paju vērtēšanai, turklāt pats apvienošanās process ir laikietilpīgs. Izmaksas sasniedz vismaz vairākus desmitus tūkstošu eiro, jo apvienošanās nav tikai formāla darbība – tā nozīmē arī iesaisti vienota kooperatīva darbā, domu, ideju, aprēķinu un kvalitātes saliedēšanu, skaidro Mirdza. „Vienlaikus transporta optimizācija jau notiek – ne velti esam izveidojuši otrā līmeņa kooperatīvu, apvienojot deviņus kooperatīvus vienotā struktūrā,” uzsver kooperatīva vadītāja.

Kā vēl viens nozīmīgs aspekts, tika izcelta kooperatīvu savstarpējā sadarbība nozarē, meklējot iespējas apvienot resursus un sadarboties, lai nodrošinātu svaigpiena ražotājiem labvēlīgākus nosacījumus, tostarp piena iepirkuma cenu. Diskusijās tika uzsvērts, ka nozarē var līdzās pastāvēt dažāda lieluma saimniecības, ja vien realizējot svaigpienu, tās spēj nopelnīt pietiekami, lai uzturētu darbavietas reģionos.

Sanāksmes noslēgumā dalībnieki vienojās turpināt kooperatīvu sadarbības stiprināšanu, iesaistot arī jaunos saimniekus un meklējot kopīgus risinājumus ne tikai svaigpiena realizācijā, bet arī kopīgos iepirkumos, tostarp elektroenerģijas iegādē vienotā apjomā. 

Fotogrāfijas autors – Rolands Feldmanis