No valsts puses nav pietiekamas kontroles iepirkumu izpildes uzraudzībā

Minētā situācija veidojas, jo piegādātāji nesajūt kontroles vai pārbaudes neizbēgamību, un bieži vien uzskata šādu praksi kā normālu piegādes risinājumu. Šādu praksi veicina arī tas, ka pasūtītāji valsts un pašvaldību sektorā nenodrošina kontroli un auditus tādā apjomā, lai piegādātājam tiktu pieprasīti apliecinājumi par piegādātās preces izcelsmi katrā piegādes reizē.

Edgars Brakše, LLKA valdes loceklis: “Bieži vien sabiedrībai kampaņveidīgi tiek atgādināts, ka Latvijas ekonomikas galvenais sildīšanas faktors ir vietējās saražotās produkcijas iegāde. Lai arī ne vienmēr tā ir lētāka par citās zemēs saražoto, tomēr maksimāli būtu uz to jātiecas. Visasāk situācija iezīmējās COVID-19 izsludināto ārkārtas apstākļu laikā, kad skolēnu pārtikas paciņās dominēja lētākā citzemju produkcija. Protams, visu nosaka budžets, taču, ja vēlamies, lai Latvijas sabiedrība kopumā sekotu labajiem piemēriem, tos vajadzētu sākt darīt vispirms pašvaldībām un to iestādēm ar publisko iepirkumu palīdzību. Piemēram, kā rāda prakse, ir daudz gadījumu, kad gada griezumā Latvijas slimnīcu, skolu, bērnudārzu, pansionātu un citu iestāžu ēdienreizēs Latvijā ražoti augļi un dārzeņi nav sastopami, lai gan publiskā iepirkuma dokumentos tiem norādīta vietējā izcelsme. Tā kā neseko nekādas pārbaudes par augļu un dārzeņu izcelsmi, to veiksmīgi izmanto piegādātājs, tādējādi apkrāpjot daudzus iesaistītos – publiskā iepirkuma izsludinātājus, ēdinātājus, ēdājus, visu sabiedrību un, visbeidzot, Latvijas ekonomiku. Skumjākais, ka visi šo situāciju zina, bet izliekas nemanām. Un cikls sākas no gala un turpinās.”

Daina Dzilna, LPS padomniece iepirkumu jautājumos: “Pasūtītājs, veicot iepirkumu, pirmkārt, vēlas nodrošināt noteiktu funkciju – saņemt produktus ēdināšanas pakalpojuma nodrošināšanai. Tiek izlietoti daudzos gadījumos ne mazākie laika un speciālistu resursi pārtikas iepirkumu sagatavošanā, vērtēšanā, bet pasūtītājiem ne vienmēr pietiek resursu un kompetences piegādātāju pavadzīmju un piegādātās produkcijas izcelsmes noskaidrošanā. Pasūtītājs arī nonāk neapskaužamā situācijā, kad konstatē piegādātās preces neatbilstību, jo produkts tomēr ir nepieciešams ēdienreizes nodrošināšanai un, atteikties no piegādes kā neatbilstošas, nozīmē nenodrošināt noteikto ēdienkarti. Tāpēc ir svarīgi, lai ar šo produktu neatbilstošas izcelsmes problēmu cīnītos ne tikai atsevišķi pasūtītāji, bet valstī kopumā. Mums ir kompetenta iestāde – Pārtikas un veterinārais dienests, kuri jau īsteno principu „kontrole no lauka līdz galdam”, tikai būtu jāpalielina tā kapacitāte. Cerīgi skatos arī uz Novada garšas aktivitātēm, kas nodrošinātu vietējās pārtikas produktu piegādātāju apzināšanu, un vienlaicīgi iekļautu tikai tos piegādātājus, kuri nodrošina savas preces izsekojamību. Tādējādi ne tikai iepirkumos, bet arī katrs pircējs varētu būt pārliecināts, ka tiešām iegādājas Latvijas produktu.”