Aktualitātes

Kooperācijai Latvijā spēka gadi vēl priekšā

21.04.2017 Drukāt
Kooperācijai Latvijā spēka gadi vēl priekšā

Aizvadītajā nedēļā, 12.aprīlī, Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija (LLKA) atzīmēja 15 gadu pastāvēšanu. Galvenie secinājumi – jādomā Baltijas kontekstā, jo tikai spēku apvienošana ļaus kļūt par vērā ņemamu tirgus spēlētāju.

Kooperācijai Latvijā pirmie 15 pastāvēšanas gadi nav bijuši viegli, un tā dažādos sektoros attīstījusies ar atšķirīgiem panākumiem. Graudu nozarē tā noritējusi veiksmīgāk, piena nozarē – kā pa celmiem, ar kāpumiem un kritumiem, gaļas nozarē – pagaidām neveiksmes. „Kad sākām veidot kooperatīvus Latvijā, pie mums atbrauca kooperācijas skolotāji no ASV. Tas, ko viņi prognozēja, ir piepildījies – esam saskārušies ar pretestību no pārstrādes un dažādiem sabiedrības pārstāvjiem, pārdzīvojuši iekšējas un ārējas grūtības. Taču nav citas izejas, kā lēnām un pacietīgi turpināt darbu,” tā LLKA ilggadīgais vadītājs Indulis Jansons.

Lai vērtētu situāciju kooperācijā ne tikai Latvijā, bet Baltijas valstīs kopumā, LLKA savu dzimšanas dienu šogad atzīmēja nevis ar tradicionālām svinībām, bet gan konferenci. Tajā piedalījās faktiski visu Latvijā esošo kooperatīvu pārstāvji, kā arī viesi no Lietuvas – šīs valsts piensaimnieku kooperatīvās apvienības vadītājs Jons Kuzminsks, Lietuvas piensaimnieku kooperatīva Pienas LT vadītājs Naglis Narausks, kā arī Eiropas Kooperatīvu apvienības COGECA viceprezidents Mindaugs Maculevičus.

Mazajiem jāaug un jāapvienojas

„Kooperācijai ir liela valstiska un arī liela sociāla nozīme,” uzsver viens no kooperācijas pamatlicējiem un kooperatīva „Latraps” vadītājs Edgars Ruža. Viņš norāda – kooperatīvs ir veidojums, kas par saimnieku domā šodien, rīt un domās pēc 10 gadiem, labos un grūtos laikos. E.Ruža: „Zemnieks saimniekošanu plāno gada ietvaros, kooperatīva sūtība ir domāt ilgtermiņā.”

Līdz šā gada sākumam Latvijā kopumā bija reģistrēti 48 atzīti kooperatīvi, no tiem 21 ir piena ražotājs. LLKA Piena grupas un kooperatīva „Pienupīte” vadītāja Mirdza Feldmane uzsver, ka Latvijā kopumā ir vairāk nekā 70 piena pircēju un tas tik mazai valstij ir ļoti daudz.  Pārstrādātājiem ir iespējas izvēlēties, no kā pirkt pienu un noteikt cenu, jo izvēle taču ir! Pie izvēles pieder arī fakts, ka kooperatīviem tiek maksāta zemāka cena. Tas nu gan ir fakts, ka spēcīgi kooperatīvi, kuru rokās koncentrētos ievērojams piena daudzums, pārstrādei ir bīstami. Jo īpaši rūpniekiem, kas strādā neefektīvi un kuriem viens no resursiem, kur taupīt līdzekļus, ir zemākas piena naudas izmaksas. 

Liels skaits kooperatīvu nav rādītājs, ar ko lepoties, jāliek spēki kopā, lai iegūtu tirgus varu. Tas bija skaidrs jau pirms vairākiem gadiem, kad trīs kooperatīvi apvienojās rūpnīcas „Latvijas piens” radīšanai. Diemžēl mēģinājums bija neveiksmīgs, taču viens gan jāatzīst – sīvā pretdarbība projektam pierādīja, ka ideja bija pareiza. Un ideja joprojām nav zudusi. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs un kooperatīva „Piena ceļš” biedrs Mārtiņš Cimermanis ir viens no iniciatoriem jaunas kooperatīvu sadarbības veidošanai. Jau kopš pērnā gada vasaras tiek strādāts pie idejas apvienot piena kooperatīvus, kam būtu kopīga nākotnes darbības stratēģija. Līdz šim ideja diskutēta četros kooperatīvos – „Piena ceļš”, „Piena loģistika”, „Māršava” un „Dundaga”. Saprotams, ka skeptiķu kooperatīvu biedru rindās ir daudz, tādēļ apvienošanās būs ērkšķaina. Taču visiem skaidrs, ka jāliek kopā piena apjoms, loģistika, realizācija un pārstrāde, lai iegūtu lielāku konkurētspēju un labāku cenu. Visi kooperatīvu pārstāvji, kuri atbalsta apvienošanās ideju, tiks aicināti tikties 12. maijā LLKC ēkā Ozolniekos.

Kaimiņi aicina sadarboties

„Mums ir tieši tādas pašas problēmas kā jums,” saka Jons Kuzminsks, kurš ne tikai vada Lietuvas piena ražotāju kooperatīvus, bet ir arī kooperatīva Pieno gėlė vadītājs. Lietuvā ar sadarbību piensaimnieku starpā joprojām veicas smagi. Kad 2007. gadā tapa kooperatīvs Pienas LT ar ideju par savas rūpnīcas būvniecību, sākumā idejai bija lielāko kooperatīvu atbalsts, taču vēlāk notika šķelšanās. Rūpnīcas būvniecība notika ilgi, ar grūtībām, taču šobrīd uzņēmums, kurā ieguldīti 40 miljoni eiro gan pašu zemnieku, gan ES naudas, darbojas, ražojot dažādu veidu piena pulverus. Pārstrādes jauda – 650 tonnas piena dienā, noslodze šobrīd – 400 tonnas. Nākotnes ieceres ir pārstrādes jaudas dubultot, bet tam būs nepieciešams piens. Uzņēmuma vadītājs Naglis Narausks jau pērn intervijā „Latvijas Lopkopim” teica – esam atvērti sadarbībai. Tagad, kooperatīvu kopā sanākšanas reizē viņš šo pašu aicinājumu atkārto, pieminot, ka jau aprīļa beigās Pienas LT dalībnieki – 210 kooperatīva biedri – lems par to, kā iestāšanos Pienas LT padarīt Baltijas valstu mērogā vienkāršāku.

Kāpēc šāda apvienošanās nepieciešama? Elementāri – lai varētu pelnīt vairāk. Pienas LT vadītājs norāda, ka nepieciešama ne tikai horizontāla, bet arī vertikāla apvienošanās, kas nes labumu no visiem piena realizācijas posmiem. N. Narausks aprēķinājis, ka piena ražošanas pašizmaksa dažādās saimniecībās atšķiras par 2–5 centiem, kas uz katrām saražotajām 1000 tonnām piena dienā gadā rada 7,2 miljonus eiro vērtību. Sava piena loģistika ļauj ietaupīt 1 centu uz katru piena kilogramu, uz 1000 tonnām dienā tie ir ietaupīti 3,6 miljoni eiro gadā. Pārstrādes peļņa uz katru piena kilogramu ir 2 centi, uz katriem pārstrādātiem 1000 kg piena dienā ieņēmumi sanāk 7,2 miljoni eiro gadā. Ja vēl vertikālajā integrācijā izdodas iesaistīt savu tirdzniecību, kur piecenojums būtu 15–20%, tad šo summu var pieskaitīt klāt kooperatīva ieņēmumiem. 

„Jūsu pašu rokās ir tas, kā dzīvosiet,” šos vārdus kooperatīvu vadītājiem teica gan COGECA viceprezidents M. Maculevičus, gan diskusiju laikā LVAEI eksperts, ekonomists Andris Miglavs. COGECA vadītājs norāda – ne reizi vien no ES lauksaimniecības komisāra Fila Hogana dzirdēts aizrādījums, ka Baltijas valstu lauksaimniekiem, īpaši piensaimniekiem, ir dots ļoti daudz un beidzot ir pienācis laiks arī pašiem ko darīt, lai uzlabotu savu dzīvi. Beidzot pienācis laiks sākt uzticēties un strādāt kopā. Jo, ja nebūs uzticēšanās, nebūs kooperācijas. 

Iveta Tomsone, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Apgāda vadītāja

Raksts publicēts aprīļa žurnālā “Latvijas Lopkopis”